Vakances Tavs mīļākais blogs

July 10, 2014

Slimākie notikumi kara vēsturē

Filed under: Notikumi,Raksti — Tags: — Askolds @ 12:08 pm

Karš, pat tiem, kas nekur nav dienējuši, nav nekāda joka lieta. Mēs labi zinām, cik cilvēku gājuši bojā dažādos konfliktos un to, ka karš ir vienkārši neapvaldītas šausmas. Taču dažreiz karā un it sevišķi tā aizkulisēs notiek lietas, kuras mēs varam saukt tikai par jocīgām. 

Nagirevas Eņģeļu mātes

Nacisti savas zvērības izvērsa gigantiskās proporcijās, tāpēc būtu negodīgi sākt ar viņiem. Bet tāpat sāksim ar Eiropu, konkrētāk, kādu Ungārijas ciematu, sauktu par Nagirevu (Nagyrév), kur kādas 30 sievietes sistemātiski noindēja ap 300 cilvēku.

Lieta tāda, ka Nagirevā 1. pasaules kara laikā atradās Sabiedroto kara gūstekņu nometne, un dažas no vietējām sievietēm ar šiem gūstekņiem nodibināja intīmus sakarus. Bet, kad viņu vīri atgriezās no kara, acīmredzot nedaudz pārsteigti par izveidojušos situāciju, viņi sāka mirt kā mušas. Tā dēļ Nagirevu pat iesauca par “slepkavību ciematu”.

Viss sākās tad, kad kāda interesanta vecmāte un ārste Jūlija Fazekas, ievācās ciematā 1911. gadā. Viņa ne tikai palīdzēja atbrīvoties no Antantes bērniņiem ungāru sieviešu vēderos, bet arī iedrošināja sievas ņemt stūri savās rokās, kad viņu vīri atgriezās no kara – t.i., viņus *novākt*. Šim mērķim izmantoja arsēnu, kuru dabūja vārot mušpapīru un nokasot no tās šo jauko indi.

Meitenes, iesauktas par “Eņģeļu mātēm” vai “Eņģeļu taisītājām” ilgu laiku nevarēja noķert, jo sieviete, kas ciemata morgā ierakstīja nāvju slēdzienus, bija Fazekas māsa. Pa kādiem desmit gadiem tika nonāvēti aptuveni 300 cilvēki – gan jau, ka mušpapīra pārdevējs brīnījās par apgrozījuma pieaugumu. Šajā laikā noindēšana bija tik ļoti iegājusi modē, ka ciemata domu rotāja uzraksts “arsēns ir jaunais iPhone”. Nu, visdrīzāk, ka nē, bet indēt vēl nekad nebija bijis tik populāri.

Irma Grēze – Aušvices hiēna

Aušvice bija vieta, kur nenormālais kļuva ikdienišķs, bet ja kaut kas bija nenormāls arī pēc Aušvices standartiem… ko tad?

Tāds bija Irmas Grēzes gadījums – viņa bija parasta Vācijas lauku meitene, kuru, šķiet, ka diezgan lielā mērā, uzbudināja spīdzināšana.

Pēc ieslodzīto runām, viņai ne tikai ļoti patika iedviest bailes, uzlaižot izsalkušus suņus ieslodzītajiem un staigājot apkārt ar pātagu un pistoli pie sāniem. Irmu esot pārņēmis tīri seksuāls uzbudinājums laikā, kad operēja viņas upures, kurām viņa ar pātagu bija sacirtusi krūtis.

Turklāt vēl viens interesants fakts – ieslodzīto memuāri vēsta, ka viņai esot bijis arī romāns ar nevienu citu kā Doktoru Jozefu Mengeli.

Viņu pakāra 22 gadu vecumā, un viņas pēdējais vārds esot bijis vienkārši skubinājums bendem: “Ātrāk!”.

Nacistu kara bērni

Nacisti vienmēr uztraucās par nepietiekamo āriešu skaitu pasaulē un tādēļ veicināja viņu dzimstību arī *ārpus* Vācijas. Izpildīto programmu sauca par Lebensborn, un, kaut arī tā vairāk vai mazāk bija sociālā palīdzība okupētajām teritorijām, šī programma, kā viss, kas saistās ar nacistiem, bija sasodīti jocīga.

Sākumā vācu karavīrus vienkārši iedrošināja sajaukties ar iekaroto teritoriju āriešiem. Ja viņu āriešu-bet-ne-vāciešu draudzenes palika stāvoklī, Lebensborn mājās, kas parasti bija kādu bagātu ebreju pamestie īpašumi, topošajām mātēm piedāvāja palīdzību – dzemdēt āriešus, padzert tēju un visādi citādi izklaidēties. Izklausās jauki? Jā, jo līdz šim tas īstenībā ir ļoti humāni.

Nepatikšanas sākās ar to, kad programmu gribēja “pastiprināt”, jo vai nu nepietika āriešu sieviešu, kas vēlējās sev vācu draugu, vai mātes negribēja atdot tos audzināšanā vāciešiem. Tāpēc Lebensborn sāka arī masveidā izlaupīt āriešu bērnus no Polijas – stāsta, ka šādi Polija zaudējusi līdz pat 100 tūkstošiem bērnu, kurus vai nu izņēma no bērnu namiem, vai vienkārši atņēma viņu mātēm.

Skumji ir nevis tas, ka Lebensborn bērnus par āriešiem pasludināja tīri pēc ārējām pazīmēm (par DNS tad laikam nebija dzirdējuši), bet tas, ka pēc kara šos bērnus, viņu mātes, kā arī māsiņas, kas viņus kopa Lebensborn namos, izsmēja, pazemoja un citādi izrīkojās tā, kā uzvarētāji mēdz izrīkoties pret zaudētājiem.

No Comments »

No comments yet.

RSS feed for comments on this post. TrackBack URL

Leave a comment

Powered by WordPress