Vakances Tavs mīļākais blogs

May 10, 2015

Purvā cerēja atrast tanku, bet atrada traktoru

Filed under: Notikumi,Video — Tags: , , — Askolds @ 10:23 am

Krievijā, Pleskavas apgabalā vietējie arheoloģijas un vēstures entuziasti cerēja atrast tanku. Pārbaudot vietējo stāstīto leģendu, par to ka kādā purvā esot nogrimis otrā pasaules kara laika tanks. Tomēr izrādījās ka purvā nogrimušais priekšmets nebūt nav tanks, bet gan ļoti rets traktors, kurus ražoja līdz 1941. gadam. Izvelkot šo pagātnes relikviju no purva izrādījās, ka tas ir teicamā stāvoklī, pat degvielas bāka bija pilna. Traktoram nebija nekādu bojājumu un to pat korozija nebija skārusi. Lai arī savā laikā šāda tehnika tika ražota ar vērienu tomēr līdz mūsdienām šādi eksponāti ir ļoti nelielā skaitā saglabājušies. Interesanti, ka šis traktors ir kaut ko aiz sevis vilcis, pirms nogrimis purvā. Par to liecina traktora aizmugurē piestiprinātā dzelzs trose, bet ko tieši to atliek tikai minēt. Visticamāk tas varēja būt visu meklētais tanks, tomēr to diez vai izdosies atklāt. Pēc traktora savešanas kārtībā tas tiks izstādīts muzejā.

November 3, 2014

Kanibālisms Čičijimas salā

Filed under: Notikumi — Tags: , — Askolds @ 6:35 am

II Pasaules kara beigu posmā virs Čičijimas tika notriekti 9 amerikāņu lidotāji. Vienu izglāba ASV zemūdene “Finback”, bet pārējos nogalināja, dažus pat ar samuraju zobeniem. Tas viss ir pierasts karam, bet tam sekojošie notikumi ir diezgan pretīgi pat priekš kara.

Cilvēki kara laikā dara visjocīgākās lietas, un, kā to parādīja Irmas Grēzes gadījums, viņiem pirms tam nemaz nevajag būt kandidātiem uz vietu Tvaika ielā, lai rīkotos kā vājprātīgi maniaki. To arī atcerieties, lasot sekojošo.

Lieta tāda, ka, kad šos nelaimīgos karavīrus nogalināja, japāņu flotes cilvēkiem pēkšņi sagribējās gaļu – konkrētāk, aknas, – kuru palūdza atnest no svaigi apraktajiem līķiem. Un tad nu japāņu virsniekiem vakariņās bija aknas. Bet tas vēl nav viss.

Japāņiem iegaršojās cilvēku gaļa, un turpmāk viņi centās ietaupīt uz pārtiku, apēdot vēl dažus no savējiem karagūstekņiem. Turklāt dažos gadījumos viņus neēda mirušus, bet grieza tiem nost vērtīgo gaļu vēl dzīviem esot, jo “nebija ledusskapju”.

Bet kāda šajā šausmu stāstā nozīme ir tam vienam lidotājam, kuru izglāba zemūdene “Finback”? Neticēsiet -tas bija Džordžs Bušs vecākais.

September 26, 2014

Ceļojums uz Jēkabpili

Filed under: Notikumi,Video — Tags: , — Askolds @ 2:49 am

Spriežot no video redzētā tā īsti Jēkabpili tūristam darīt nav ko. Sestdienas dienā, kad teorētiski vajadzētu būt lielākajam tūristu pieplūdumam, tūristu informācijas centrs strādā tikai līdz trijiem dienā. Un nav arī īsti ko redzēt, vai apmeklēt šajā pilsētā. Vienīgais ievērības cienīgais objekts ir kāda veca baznīca- klosteris, kuru ir vērts redzēt. Arī ar palikšanu pa nakti ir tā čābīgi, it kā jau kur palikt ir, pilsētā darbojas veselas trīs viesnīcas. Tomēr viena no tām ir ar tādu kā padomju laiku stila iekārtojumu, raidījuma uzņemšanas brīdī otra viesnīca bija pilna, bet trešā viesnīca atrodas tieši blakus naktsklubam, kas varētu būt ne īpaši patīkami viesiem, kuri grib kārtīgi izgulēties. Ar ēšanas pakalpojumiem Jēkabpilī problēmu nav, kā jau katrā Latvijas pilsētā arī šeit darbojas vairāki ēdināšanas uzņēmumi. No tiem gan jau ka var izvēlēties savai gaumei tīkamāko un piemērotāko. Raidījuma veidotāji šoreiz vadījās pēc vietējo ieteikumiem un izvēlējas kafejnīcu ”ceļavējš”, kuru atzina par labu esam.

August 11, 2014

Cīņa ar nelegālo cigarešu tirdzniecību

Filed under: Notikumi,TV,Video — Tags: , , , — Askolds @ 12:15 pm

Daugavpils autoostā sāk cīņu ar nelegālo cigarešu tirdzniecību:

Jau sen bija zināms, ja ir vajadzība iegādāties nelegālās cigaretes, tad Daugavpilī tās ir pieejamas pilsētas autoostā. Nebija īpaši jānopūlas, lai atrastu, kas tās pārdos. Pārdevējas pašas burtiski nāca klāt un piedāvāja nelegālo preci. Tomēr jau no 2013 gada 14. oktobra tas tā vairs nav, jo no šī datuma Daugavpils autoostā sāk darboties pašvaldības policijas postenis, kas autoostā atradīsies visu laiku.

Autoostas darbinieki, jau no pirmajām pašvaldības policijas nostrādātajām dienām, ir pamanījuši situācijas uzlabošanos. Policijas darbinieki ne tikai uzrauga to, lai netiktu tirgotas nelegālās cigaretes, bet arī uzrauga kārtību autoostas teritorijā. Līdz ar to Daugavpils autoostā ir palicis daudz tīrāks, kā arī nav sastopami cilvēki spēcīgā alkohola reibumā. Viennozīmīgi var teikt, ka šis pilsētas vadības lēmums ir nācis par labu pilsētas vizītkartei, jo ko gan pilsētas ciemiņi no sākuma sastop, iebraucot pilsētā ar autobusu. Tomēr der atcerēties, ka Daugavpilī ir arī dzelzceļa stacija, kurai arī par labu nāktu tas, ka tur tiktu izveidots policijas postenis.

July 10, 2014

Slimākie notikumi kara vēsturē

Filed under: Notikumi,Raksti — Tags: — Askolds @ 12:08 pm

Karš, pat tiem, kas nekur nav dienējuši, nav nekāda joka lieta. Mēs labi zinām, cik cilvēku gājuši bojā dažādos konfliktos un to, ka karš ir vienkārši neapvaldītas šausmas. Taču dažreiz karā un it sevišķi tā aizkulisēs notiek lietas, kuras mēs varam saukt tikai par jocīgām. 

Nagirevas Eņģeļu mātes

Nacisti savas zvērības izvērsa gigantiskās proporcijās, tāpēc būtu negodīgi sākt ar viņiem. Bet tāpat sāksim ar Eiropu, konkrētāk, kādu Ungārijas ciematu, sauktu par Nagirevu (Nagyrév), kur kādas 30 sievietes sistemātiski noindēja ap 300 cilvēku.

Lieta tāda, ka Nagirevā 1. pasaules kara laikā atradās Sabiedroto kara gūstekņu nometne, un dažas no vietējām sievietēm ar šiem gūstekņiem nodibināja intīmus sakarus. Bet, kad viņu vīri atgriezās no kara, acīmredzot nedaudz pārsteigti par izveidojušos situāciju, viņi sāka mirt kā mušas. Tā dēļ Nagirevu pat iesauca par “slepkavību ciematu”.

Viss sākās tad, kad kāda interesanta vecmāte un ārste Jūlija Fazekas, ievācās ciematā 1911. gadā. Viņa ne tikai palīdzēja atbrīvoties no Antantes bērniņiem ungāru sieviešu vēderos, bet arī iedrošināja sievas ņemt stūri savās rokās, kad viņu vīri atgriezās no kara – t.i., viņus *novākt*. Šim mērķim izmantoja arsēnu, kuru dabūja vārot mušpapīru un nokasot no tās šo jauko indi.

Meitenes, iesauktas par “Eņģeļu mātēm” vai “Eņģeļu taisītājām” ilgu laiku nevarēja noķert, jo sieviete, kas ciemata morgā ierakstīja nāvju slēdzienus, bija Fazekas māsa. Pa kādiem desmit gadiem tika nonāvēti aptuveni 300 cilvēki – gan jau, ka mušpapīra pārdevējs brīnījās par apgrozījuma pieaugumu. Šajā laikā noindēšana bija tik ļoti iegājusi modē, ka ciemata domu rotāja uzraksts “arsēns ir jaunais iPhone”. Nu, visdrīzāk, ka nē, bet indēt vēl nekad nebija bijis tik populāri.

Irma Grēze – Aušvices hiēna

Aušvice bija vieta, kur nenormālais kļuva ikdienišķs, bet ja kaut kas bija nenormāls arī pēc Aušvices standartiem… ko tad?

Tāds bija Irmas Grēzes gadījums – viņa bija parasta Vācijas lauku meitene, kuru, šķiet, ka diezgan lielā mērā, uzbudināja spīdzināšana.

Pēc ieslodzīto runām, viņai ne tikai ļoti patika iedviest bailes, uzlaižot izsalkušus suņus ieslodzītajiem un staigājot apkārt ar pātagu un pistoli pie sāniem. Irmu esot pārņēmis tīri seksuāls uzbudinājums laikā, kad operēja viņas upures, kurām viņa ar pātagu bija sacirtusi krūtis.

Turklāt vēl viens interesants fakts – ieslodzīto memuāri vēsta, ka viņai esot bijis arī romāns ar nevienu citu kā Doktoru Jozefu Mengeli.

Viņu pakāra 22 gadu vecumā, un viņas pēdējais vārds esot bijis vienkārši skubinājums bendem: “Ātrāk!”.

Nacistu kara bērni

Nacisti vienmēr uztraucās par nepietiekamo āriešu skaitu pasaulē un tādēļ veicināja viņu dzimstību arī *ārpus* Vācijas. Izpildīto programmu sauca par Lebensborn, un, kaut arī tā vairāk vai mazāk bija sociālā palīdzība okupētajām teritorijām, šī programma, kā viss, kas saistās ar nacistiem, bija sasodīti jocīga.

Sākumā vācu karavīrus vienkārši iedrošināja sajaukties ar iekaroto teritoriju āriešiem. Ja viņu āriešu-bet-ne-vāciešu draudzenes palika stāvoklī, Lebensborn mājās, kas parasti bija kādu bagātu ebreju pamestie īpašumi, topošajām mātēm piedāvāja palīdzību – dzemdēt āriešus, padzert tēju un visādi citādi izklaidēties. Izklausās jauki? Jā, jo līdz šim tas īstenībā ir ļoti humāni.

Nepatikšanas sākās ar to, kad programmu gribēja “pastiprināt”, jo vai nu nepietika āriešu sieviešu, kas vēlējās sev vācu draugu, vai mātes negribēja atdot tos audzināšanā vāciešiem. Tāpēc Lebensborn sāka arī masveidā izlaupīt āriešu bērnus no Polijas – stāsta, ka šādi Polija zaudējusi līdz pat 100 tūkstošiem bērnu, kurus vai nu izņēma no bērnu namiem, vai vienkārši atņēma viņu mātēm.

Skumji ir nevis tas, ka Lebensborn bērnus par āriešiem pasludināja tīri pēc ārējām pazīmēm (par DNS tad laikam nebija dzirdējuši), bet tas, ka pēc kara šos bērnus, viņu mātes, kā arī māsiņas, kas viņus kopa Lebensborn namos, izsmēja, pazemoja un citādi izrīkojās tā, kā uzvarētāji mēdz izrīkoties pret zaudētājiem.

Older Posts »

Powered by WordPress